Kvadrātsakne
The biggest
adventure you
can take is to
live the life of
your dreams.
Oprah Winfrey
Fotogrāfs: Jānis Grāvītis 11.i.
Žurnālisti: Elīza Elza Lipšāne 11.a; Sanita Višņauska 11.i.
Redaktore: Ksenija Furmanova 11.i.
Jelgavas Tehnoloģiju vidusskola Janvāris, 2017
Ugunskurs skolas pagalmā – piemiņa 1991.gada Barikāžu laikam
Šī gada 20.janvarī otrā stunda mūsu skolā bija pavisam neikdienišķa. Pie skolas pulcējās Jelgavas Tehnoloģiju
vidusskolas vecāko klašu skolēni, lai pieminētu un atcerētos 1991.gada
janvāra Barikāžu laika notikumus. Lai atsauktu atmiņā vēsturisko
situāciju, skolas iekšpagalmā viņus sildīja un dzirksteļu šaltis gaisā meta
kvēlojošs ugunskurs, kā
arī sagaidīja gardas
maizītes un karsta tēja.
Pasākuma ievadā visi vienojās kopējā dziesmā, kura satuvināja
visus klātesošos un atvēra to sirdis . Piemiņas brīža gaitā tika
atskaņoti vēsturiski audio ieraksti un intervijas ar barikāžu laika
dalībniekiem, un dzirdētais bija tik emocionāls, ka dažam labam
no klausītājiem acīs sariesās asaras.
Barikāžu laika dalībnieki - šie nesavtīgie cilvēki bija gatavi stāties
pretī tankiem un lielajai PSRS armijai, viņi bija gatavi darīt visu,
pat ziedot savu dzīvību, lai mūsu valsts kļūtu brīva. Palīdzīgu
roku sniedza visi – cilvēki, kuri to varēja, dienu un nakti sēdēja barikādēs, būdami gatavi nosargāt tikko izcīnīto
brīvību, gados vecākas sievietes caurām dienām adīja
aizstāvjiem cimdus un zeķes, kāds vīrs par velti dalīja baltmaizi,
katrs darīja to, ko spēja.
Mūsu skolas audzēkņi šajā ziemas rītā stāvēja ap ugunskuru
un kopīgi dziedāja, rokās turot karstas tējas krūzes, tā gūstot kaut
nelielu priekštatu par to, kā cilvēki 1991.gada janvārī caurām
dienām un naktīm aukstumā atradās barikādēs Rīgas ielās.
Skolotāja V.Pirvica dalījās savās atmiņās par šo laiku, kad viņa
bija 9.klases skolniece un kopā ar saviem klasesbiedriem piedalījās Latvijas aizstāvēšanā. Viņi bija par jaunu, lai
dotos uz Rīgu, bet tas neliedza pastāvēt par savu viedokli, ka valsts būs brīva, pret pilnīgi pretēji noskaņotu cilvēku
uzskatiem. Arī skolotāja A.Damlica-Ķere dalījās savās atmiņās. Viņa nepiedalījās barikādēs Rīgas ielās, jo viņai
bija jārūpējas par savu mazo bērniņu, bet tas neliedza sekot līdzi visiem notikumiem, pārdzīvot šo mūsu tautai tik
dramatisko situāciju. Latvijas iedzīvotāji klausījās radio
pārraides, lai uzzinātu visus jaunumus, bet PSRS patstāvīgi
centās šīs pārraides bloķēt.
Pasākuma noslēgumā skolas pagalmā bija neliels
klusuma brīdis, la pieminētu apšaudē kritušos. Šis pasākums
visos izraisīja dziļas pārdomas un lika saprast to, ka
vienotība un liels gribasspēks ir spēcīgāks par pasaules
varenāko armiju.
E.E.Lipšāne 11.a
Piemiņas brīža gaitā tika atskaņoti
vēsturiski audio ieraksti un intervijas
ar barikāžu laika dalībniekiem, un
dzirdētais bija tik emocionāls, ka
dažam labam no klausītājiem acīs
sariesās asaras.
Vidusskolēni apgūst biznesa pamatus
20.janvāri Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā norisinājās pasākums vidusskolas klasēm - Jelgavas biznesa
inkubatora lekcija un darbnīcas.
Visas šīs darbošanās organizēja biznesa inkubatora vadītājs Ņikita Kazakevičs - jauns, zinošs, enerģisks
un atraktīvs cilvēks. Manuprāt, šis pasākums izdevās. Vidusskolēni bija idejām bagāti un prasmīgi strādāja
gan darbnīcāS, gan lekcijā, kur biznesa inkubatora vadītājs pamatīgi izstāstīja visu svarīgāko par uzņēmumu
uzsākšanas procesu, kā arī rosināja skolēnus pašus piedalīties jaunu un interesantu skolēnu mācību
uzņēmumu veidošanā.
Pirmajā darbnīcā vidusskolēniem
vajadzēja izveidot garāko torni no dažādiem
neparastiem materiāliem - 20 spageti, zefīra
un diega, bet tas nemaz nebija tik vienkārši, jo
vajadzēja pielietot attapību, izdomu, veiklību,
kā arī dažādas prasmes un iemaņas.
Nākamā nodarbība notika lekcijas veidā,
un tur katrs skolēns varēja paplašināt savas
zināšanas ekonomikā, pemēram, uzzināt, kas
ir „Start up’’. Tas ir jaunuzņēmums jeb „Start
up” kādai inovatīvai idejai vai jaunu
tehnoloģiju balstītas uzņēmējdarbības
sākotnējais posms uzņēmuma, partnerības vai
pagaidu organizācijas formā.
Jaunuzņēmumi tiek veidoti daudzās ekonomikas nozarēs, bet biežāk tie ir informācijas tehnoloģiju jomā,
tāpēc vidusskolēniem bija īpaši interesanti uzzināt kaut ko vairāk par šīm iespējām.
Otrajā darbnīcā, kas bija pēdējā šajās nodarbībās, skolēniem vajadzēja sadalīties komandās iun katrai
grupai zstrādāt plānu uzņēmumam, ko varētu attīstīt nākotnē un saprast, vai uzņēmums ir oriģināls un kādu
nozaru zināšanas ir nepieciešamas, lai to attīstītu. Idejas bija visdažādākās – gan rotaslietu izgatavošana, gan
cirvis, ar kuru vienā piegājienā var saskaldīt uzreiz četras malkas pagales, gan dažādi pakalpojumu veidi.
Skolotājs A.Lukjančikovs vienmēr ir bagāts ar jaunām idejām
Top makaronu torņi
Uzzināsim, kas ir „Start up”
Noslēdzoties lekcijām, vidusskolēni ieguva prasmi strādāt darba grupās un apgūt uzņēmējdarbības
pamatprincipus, kā arī pielietojumus tālākiem nākotnes plāniem. Paldies biznesa inkubatora vadītājam Ņikitam
Kazakevičam par lietderīgi un interesanti pavadītu dienu!
S.Višņauska 11.i
Svētkos kopā ar savējiem
Nekas nerodas un neattīstās tukšā vietā. Svarīgi ir, no kurienes mēs nākam, kas ir noticis iepriekš, lai saprastu,
uz kurieni mēs virzāmies. Tāpēc ir būtiski palūkoties atpakaļ, padomāt par pagājušo, lai kaut ko secinātu un
mācītos.
Laiks pirms Ziemassvētkiem ir brīdis, kad paskatīties atpakaļ un
novērtēt padarīto. Tieši šādās reizēs mūsu skolā notiek tikšanās ar
aizgājušo gadu pedagogiem – skolotājiem, kuri pēc ilgajiem darba gadiem
ir uzsākuši mierīgāku dzīves ritmu, lai vairāk gūtu prieku sev, darītu to,
kas sirdij tīkamāks un kam nav īsti atlicis laika skolas ikdienas steigā.
Katrs no viņiem ir devis savu ieguldījumu Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas vai agrāk 1.vidusskolas, vai
1.ģimnāzijas attīstībā, un katram ir kāds interesants atgadījums vai piedzīvojums pastāstāms.
Arī pagājušā semestra pēdējā mācību dienā, 21.decembrī, skolas bibliotēkā valdīja liela rosība, jo skolotāji ga-
tavojās sagaidīt savus pensionētos kolēģus, lai atcerētos pagājušos gadus un tajos pieredzēto. Pie svētku galda
sveču gaismā atmiņu dzīparus ritināt palīdzēja bijušais skolas direktors E.Sakne, skolotājas – V.Kalēja, A.Aizsila,
A.Lībiete, V.Balode, I.Grosberga, I.Arhipova un bijusī skolas dežurante J.Muriņa.
Katram padomā bija kāds stāsts vai jautra epizode par saviem darba gadiem skolā. Īpaši kolēģus vienmēr
pārsteidz skolotāja V.Balode, kura, būdama ļoti cienījamos gados, tomēr neizlaiž nevienu tikšanās reizi un
pārsteidz visus ar precīzām un skaidrām atmiņām gan par skolēnu piedalīšanos dziesmu svētkos, gan par dažādiem
koncertiem un darba ikdienu.
Arī pagājušā semestra pēdējā
mācību dienā, 21.decembrī, skolas
bibliotēkā valdīja liela rosība, jo
skolotāji gatavojās sagaidīt savus
pensionētos kolēģus, lai atcerētos
pagājušos gadus un tajos pieredzēto.
Visi kolēģi svētku noskaņās
Skolas direktore V.Maido iepazīstināja sirsnīgi gaidītos ciemiņus ar svarīgākajiem notikumiem un
pavērsieniem skolas dzīvē, lai visiem būtu priekšstats par pašlaik aktuālāko skolas ikdienā.
Pēc atmiņu brīža skolas lasītavā visi kopā devās noskatīties skolēnu veidoto svētku koncertu un turpināja
dalīties svētku priekā ar visiem kolēģiem. Pasauli gaišāku dara ne tikai sniega baltums un svecīšu liesmas,
bet arī dotais un iegūtais sirds siltums, ko derētu atcerēties arī ikdienas skaudrajā vai pelēkajā steigā.
Pirmklasnieku Raibā pasaule
Ir pagājis pirmais mācību semestris, un katrs skolēns iemācījies kaut ko jaunu, arī vismazākie –
pirmklasnieki. Nu jau arī viņi var sacensties, pārbaudot savas prasmes un iemaņas, tāpēc 12.janvārī mūsu
skolā notika Jelgavas pilsētas 1.klašu pasākums "Raibā pasaule", kurā piedalījās bērni un skolotāji no
astoņām pilsētas skolām.
Katra skolas komanda prezentēja iepriekš
sagatavoto priekšnesumu "Mēs raibajā
pasaulē".
Tad skolēni komandās veica interesantus un
radošus uzdevumus, piemēram, ar lego robotu
izbrauca trasi, lika puzles datorā, veidoja no
sālsmīklas, veica uzdevumus angļu valodā, no
ģeometriskām figūrām veidoja neparastas
celtnes un transportlīdzekļus.
Pasākums iepriecināja katru
Krustvārdu mīklas asina prātu 1.m2 klases komanda rāda savu mājasdarbu
Kopā ar Burtu meitiņu pirmklasnieki dziedāja, dejoja un gāja rotaļās.
Savukārt skolotāji izveidoja kolāžu "Raibā pasaule", kurā varēja izpaust savu priekšstatu par mūsdienu
daudzveidīgo dzīvi un ļaudīm.
Uzvarētāji šajā pasākumā bija visi, jo katrs guva kādu daļiņu prieka, attīstīja savas iemaņas, izmēģināja spēkus
interesantos uzdevumos un varbūt ieguva arī jaunus draugus.
skolotāja Santa Zaremba
Ar Burtu meiteni ir jautri rotaļāties
Top skolotāju “Raibā pasaule”
Cipariņi lauza galvas matemātikas konkursos
Janvāra pēdējā nedēļā Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā valdīja matemātikas kaislības, jo 1. un 2.klasēm
23. un 24.janvārī notika matemātikas pēcpusdienas, kuras sagatavoja, organizēja un vadīja 11.i klases
skolniece S.Višņauska. Uzdevumus pildīja ne tikai klašu komandas, bet punktus pelnīja arī līdzjutēji – pārējie
klases skolēni.
Pēc aizrautīgām un emocionālām
ciparu kaujām tika noskaidroti
attapīgākās un zinošākas klases.
1.klasēm:
1.vieta – 1.m1 klases komandai
“Cipariņi” un viņu līdzjutējiem;
2.vieta – 1.m2 klases komandai
“Pipariņi” un viņu līdzjutējiem;
3.vieta - 1.a klases komandai "Jautrie
cipariņi" un viņu līdzjutējiem.
2.klasēm:
1.vieta – 2.m klases komandai
“Veiklais sešinieks” un viņu
līdzjutējiem;
2.vieta – 2.a klases komandai
“Matemātiķi” un viņu līdzjutējiem.
Pagājušajā nedēļā skolēni
sacentāsarī individuālajās sacensībās
"Galvas rēķini". 1.a klasē 10 skolēni,
1.m1 klasē 10 skolēni un 1.m2 klasē 13
skolēni darbu izpildīja bez kļūdām, bet
2.a klasē 9 skolēni un 2.m klasē 3
skolēni.
Paldies par darbu konkursa
organizēšanā 11.i klases skolēniem :
Jānim Grāvītim, Anastasijai
Bondarevai, Ksenijai Furmanovai,
Ansim Aleksandram Ziemelim, Mikum
Krišam Novadam, Emīlam Purviņam.
Jāveido attēls no ģeometriskām figūrām
“Bibliotēka ir durvis laikā, un grāmatas ir ceļazīmes
tajā .” (H.L.Borhess)
Latvijas skolās 1935.
gadā tika iedibināta akcija
«Draudzīgais aicinājums», kad
katrs var atcerēties savu kādreizējo
skolu un dāvināt grāmatas.
Diez vai tajos laikos kāds
varēja iedomāties, ka nieka
pusgadsimtu vēlāk pasaulē valdīs jauns elks, kura vārds ir Internets un kurš
centīsies izstumt no mūsu vidus tūkstošiem gadu senu vērtību – grāmatas. Taču vismaz pagaidām tas vēl īsti
neizdodas. Arī Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolā ir daudz jaunu cilvēku, kas nepacietīgi šķir jaunu, nelasītu
grāmatu lapas, lai ienirtu aizraujošā, jautrā vai mazliet baisā literatūras pasaulē. Īpaši čakli lasītāji mūsu bibliotēkā
ir sākumskolas audzēkņi no pirmās līdz ceturtajai klasei. Mazāk to ir pamatskolas un vidusskolas klasēs, kad
dators paņem savā varā, bet vairākiem skolēniem tomēr ir izdevies aizmukt no datora peles un patverties grāmatu
lappusēs.
Mazie lasītāji naski tiek galā ar bibliotēkā paņemtajām grāmatām un jau pēc dažām dienām ir atkal klāt, lai
tiktu pie jaunas lasāmvielas, tāpēc skolai ir svarīgi ir regulāri papildināt grāmatu krājumus. Jau pagājušajā gadā
Draudzīgā aicinājuma akcijā bibliotēkai tika uzdāvinātas vairāk nekā 40 grāmatas, un domājam, ka arī šogad
atsaucība nebūs mazāka. Tāpēc aicinām Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas skolotājus un skolēnus papildināt skolas
bibliotēku ar interesantām un vajadzīgām grāmatām.
Būtu vēlams katrai klasei uzdāvināt skolas bibliotēkai vismaz vienu grāmatu. Bibliotēkā ir iespēja uzzināt, tieši
kuras grāmatas būtu nepieciešamas. Katras klases vai individuālā dāvinātāja vārds tiek ierakstīts īpašā uzlīmītē,
kas tiek ielīmēta grāmatā, lai skolasbiedri un nākamās lasītāju paaudzes redzētu, kurš to ir dāvinājis.
Ceram uz atsaucību un gaidām jaunas grāmatas skolas bibliotēkā.
Aicinām Jelgavas Tehnoloģiju
vidusskolas skolotājus un skolēnus
papildināt skolas bibliotēku ar
vajadzīgām grāmatām.
DRAUDZĪGAIS
AICINĀJUMS
Tikai katrs pats var piepildīt savu likteni jeb neliels ieskats studiju dzīvē
Lielākā daļa skolēnu gaida to brīdi, kad beigsies skola, kad nebūs vairs jāmokās ar mājas darbiem,
kontroldarbiem un konsultācijām. Viņiem ir radies priekšstats, ka skolā viss ir slikti, bet tā nav, ir jāieklausās
skolotājos, kad viņi saka, ka skolā ir viegli, jo tā ir. Te ir skolotāji, kas palīdz.
Skolotāji jūs “izvelk” cauri mācībām un nodrošina ceļu uz studiju laiku. Taču
augstskolās vairs nebūs šo “lielo palīgu”, tur viss jāsasniedz pašam. Skolas
laikā skolēni stāsta skolotājiem un vecākiem, cik viss ir slikti, ka neko nevarat
iemācīties, viss ir grūti, bet pieaugušie atbild, ka nav nemaz tik traki, ir tikai
jāpacenšas, jāiet uz konsultācijām, un tad viss būs labi. Bet, kad universitātē students pasaka, ka neko
nesaprot, tas nevienu neinteresē, neviens pasniedzējs necenšas iegalvot pretējo, jo mācības te tiešām nav
vieglas. Pašam būs “jārokas” un pašam būs jācenšas, pašam būs jārod spēks, lai to
visu paciestu, jo tikai katrs pats var piepildīt savu likteni. Es ticu tam, ka mums
tiek uzlikts tik daudz, cik spējam panest. Kā piemēru varu minēt sevi.
Esmu Latvijas Lauksaimniecības universitātes Pārtikas tehnoloģijas
fakultātes pārtikas zinību studiju programmas 2. kursa studente. Ko es daru
„pārtiķos”? Šo jautājumu es sev uzdodu jau no dokumentu iesniegšanas brīža. Atbildēšu godīgi, ka es sevi
izaicināju. Es gribēju zināt, vai to varu. Šajā programmā ir ļoti labi jāpārzina ķīmija vai arī jābūt gatavam
visu iemācīties no jauna. Kāpēc es saku, ka no jauna? Skolas laikā man ķīmija nepatika, es to īpaši nemācījos,
jo domāju, ka man nekad mūžā nebūs vajadzīgs šis mācību priekšmets, jo sirdī esmu valodniece, kas rakstīja
kvalitatīvus zinātniski pētnieciskos darbus valodā. Saku - kvalitatīvus, jo ar saviem darbiem tiku līdz valsts
konkursam. Bet es izvēlējos studiju programmu, kurā varētu apgūt kaut ko pavisam jaunu, ko varu izjust caur
sevi un iemācīties to, ko līdz šim nespēju. Galvenais ir nepadoties, jo, lai vai cik grūti būtu, tas ir tā vērts. Es
neaģitēju par kādu konkrētu programmu, jo tās ir iespējams mainīt, kamēr atrodat sev piemērotāko, bet ir
jāprot apstāties un jāmēģina apgūt, jo varbūt grūtību pārvarēšana būs vairāk patīkama, nevis mokoša.
Varbūt grūtību
pārvarēšana būs vairāk
patīkama, nevis mokoša.
Es izvēlējos studiju pro-
grammu, kurā varētu apgūt
kaut ko pavisam jaunu.
Sintija kopā ar saviem klasesbiedriem skolas Goda grāmatas
Protams, ir arī cilvēki, kas gandrīz jau no dzimšanas brīža zina, par ko vēlas kļūt, par ko mācīties, kur strādāt
un kurā vietā dzīvot. Manā klasē arī bija tādi, bet dzīve iegrozījās nedaudz citādi – tie, kas gāja studēt medicīnu,
izstājās no augstskolas, jo saprata, ka ir par grūtu. Tie, kas vēlējās kļūt par juristiem, savā ziņa padevās un aizgāja
citur studēt, protams, bija arī tādi, kas sāka studēt tur, kur gribēja, un tā arī cītīgi mācās. Ja kāds nezina, uz kuru
augstskolu doties, nevajag paļauties citu spiedienam, ejiet savu ceļ! Ja tiešām nezināt, kas jums patiktu, ejiet uz
kaut ko jaunu, nezināmu vai arī uz tādu studiju programmu, kur viss šķiet vienkārši. Galvenais, mēģiniet, jo tas
nav uz mūžu. Ja izmācīsieties par pārtikas tehnologu vai kļūsiet par skolotāju, vai apgūsiet farmaceita profesiju,
tad tas nrnozīmē, ka noteikti būs jāstrādā šajā jomā. Var kļūt par ekonomistu un pēc tam izmācieties par biologu.
Iespēju ir tik daudz! Ejiet, riskējiet un, galvenais, baudiet studiju laiku! Piedalieties visos skolas pasākumos, ejiet
uz teātriem, brauciet ekskursijās, atpūtieties! Kad studēsiet, jūs ne tikai par mācībām domāsiet, bet dosieties arī uz
ballēm, svētku pasākumiem, būsiet laimīgi. To es zinu, jo pati esmu laimīga, ka esmu studente un ka varu visu
izbaudīt.
Ja runājam nedaudz nenopietnāk par studijām, jāatklāj kāds noslēpums. Ja nāksiet studēt uz LLU, pasniedzēji
būs pietiekami pretimnākoši, ja paši gribēsiet mācīties. Dienas nebūs garas, piektdienas būs brīvas, varēsiet
izdomāt, uz kurām lekcijām var kādu reizi neaiziet un izgulēties pēc “Četru baltu kreklu” apmeklējuma. Tikai tas
jādara ar mēru, jo sesijas laikā 9 mācību priekšmetu eksāmenus nokārtot būs grūti, tāpēc ka pasniedzēji gaidīs jau
izdarītus darbus un negribēs jums palīdzēt, ja paši būsiet noslinkojuši. Galvenais ir apzināties, ka skola ir beigusies
un tagad katram pašam jāveido sava dzīve.
Godīgi sakot, es arī ļoti rūpīgi izvēlos lekcijas, kurās man vajag 100% apmeklējumu, un tās, uz kurām varu
ierasties reizi nedēļā. Bet praktiskās nodarbības un laboratorijas darbi ir jāapmeklē visi, jo bez ārsta zīmes jums
drudēs bankrots. Viss nokavētais būs jāatstrādā, maksājot naudu. Piemēram, man šogad ķīmijā vienam
laboratorijas darbam jāiztērē 9 eiro (jo darbs tiek veikts 2 stundas). Nešķiet daudz, bet semestra laikā ir 10
laboratorijas darbi, bet 1. kursā man bija 20 laboratorijas darbi. Tātad summa ir pavisam cita, un lielu naudu
neviens negrib maksāt, tāpēc cenšamies visu padarīt laicīgi.
Varu no sirds ieteikt - izbaudiet skolu, atpūtieties, savāciet spēkus, lai cīnītos augstskolā, kur, protams, arī var
jautri padzīvot, jo balles ir pasakainas, fakultāšu nedēļas (citām dienas) ir pilnas ar dažādām spēlēm un
pasākumiem. Izklaides ir arī “Kreklos”. Vajag saplānot savu dzīvi tā, lai studiju laikā visu var pagūt, jo labāk ir jau
savlaicīgi baidīties no sesijas, tas nozīmē, visos mācību priekšmetos jau semestra laikā automātiski saņemt
pozitīvu vērtējumu, nevis trīs nedēļas mocīties sesijā, kārtojot eksāmenus, kad spēka un enerģijas vairs nav.
Nepārdzīvojiet, ja nevarat izdomāt, kur studēt, jo dziļi sirdī Jūs faktiski to zināt (es joprojām ceru, ka kaut kur
dziļi sirdī pati zinu, ko īsti vēlos). Vēl ko varu piebilst – izbaudiet katru mirkli skolā, jo tā, kā bija skolā, vairs
nekad dzīvē nebūs!
Sintija Strode – Jelgavas Tehnoloģiju vidusskolas absolvente, LLU 2.kursa studente
Kuba: iespaidi, pārdomas
Inguna Ozola
Kopš Kuba ir atkal atvērta tūristiem, tā ir kļuvusi par daudzu ceļotāju interešu objektu. Arī mūsu
skolas kādreizējā angļu valodas skolotāja Inguna Stārastiņa, tagad – Ozola, dzīvodama Amerikā, ir
paguvusi tur paciemoties. Visus viņas iespaidus var izlasīt Amerikā izdotajā latviešu laikrakstā „Laiks”,
kura šis numurs ir atrodams skolas bibliotēkā.
Lūk, neliels ieskats ceļojumā!
Kuba mums ar dzīvesdraugu Pēteri līdz šim bijusi tāda kā liela, nesaprotama, bet tajā pašā laikā
pievilcīga mistērija. Nesaprotama tāpēc, ka esam ieraduši dzīvot citadi, nekā dzīvo kubieši. Pievilcīga, jo
tiešām vēlamies izzināt, kā tur cilvēki dzīvo, ko viņi domā un kādi ir viņu sapņi.
Esam pateicīgi kruīzu kuģa ‘Fathom Adonia’ gidiem un personālam par ļoti izsmeļošo Kubai, tās
vēsturei un kultūrai veltīto filmu un priekšlasījumu programmu. Pēc pāris dienām uz kuģa jau jūtamies
gudrāki. Četrās dienās trīs pilsētas (Santiago de Cuba, Cienfuegos un La Habana) iekrāso mūsu iespaidus
ļoti spilgtus.
Cilvēki.
Pirmais iespaids – ļoti nopietni, disciplinēti ļaudis, kas maz smaida. Cilvēki, ko satikām Kubā, bija krāsaini,
skaisti, interesanti un smaidīgi. Lielākā daļa no gidiem bija atvērti sarunām, labprāt dalījās ar saviem
dzīvesstāstiem, sapņiem un Kubas realitāti. Bija arī ‘vecās skolas’ parstāvji, kas izvairījās no viņu oficiālajā
programmā neiekļautiem jautājumiem un sarunām.
Nekur neredzējām ne cilvēkus ar lieko svaru (populārākais pārvietošanās veids – kājām), ne ubagus uz ielu
stūriem. Iepazināmies un runājām ar kubiešiem, kas ir izglītoti, pieklājīgi, organizēti un profesionāli. Viņi lepojas
ar savu zemi, neņemot vērā to, ka tur vidējā alga ir 20-30 USD mēnesī, cilvēkiem trūkst daudz ikdienā
nepieciešamu lietu – šampūna, ziepju, tualetes papīra utt., un pārtika ir problēma. Apgrozībā ir divu veidu nauda –
viena- ārzemniekiem domātā tikai pašā Kubā konvertējamā valūta (1 CUC = apmēram 1 USD), un otra –
vietējiem domātie peso (1 CUC = 25 peso). Vietējie peso tiek izmantoti tikai pārtikai un pašām vienkāršākajām
lētajām precēm. Visam pārējam vajadzīga ārzemniekiem domātā valūta, un cenas netpaliek no ASV cenām.
Nepārbaudīta informācija: pēc mūsu gida Yordan teiktā, katru gadu Kubu pamet apmēram 80 000 cilvēku, kas ir
tikpat, cik katru gadu aiziet aizsaulē. Pēc jau iepriekš citētās ‘Lonely Planet’ izdevumā publicētās informācijas
kopš 1959. gada Kubu ir atstājusi 1/5 daļa no tās iedzīvotājiem. Interesanta statistika, kas atstāj iespaidu uz ikvienu
no salā dzīvojošajiem 11 miljoniem. Iespaids varētu būt ļoti daudzpusīgs – materiāla palīdzība no tiem, kas
nonākuši labākā finansiālā situācijā ASV vai citur pasaulē, kā arī sapņi un nebeidzami, bieži arī neveiksmīgi plāni
nokļūt lielajā dolāru zemē ASV.
Pēc tam, kad bija pārvarēta pirmā mirkļa neveiklība un valodas barjera, izjutu ļoti lielu jaunāko kubiešu
interesi par to, kāda ir amerikāņu dzīve. Viena no gidēm, uzzinājusi, ka dzīvoju Floridā, ļoti lūdza, lai
aprakstu Disney World Orlando. Tas bija man praktiski neizpildāms uzdevums, jo nekas, ko redzēju Kubā,
nebija nekādā veidā noderīgs salīdzināšanai ar Disneja komercializēto, neīsto plastmasas pasaku pasauli.
Vidusmēra kubietim uz salas piekļuve internetam ir tik ierobežota, ka tas ir praktiski nepieejams. Televīzija
un prese ir ideoloģiski iekrāsotas un cenzētas.
Kubas cilvēkiem ir mūzikas un dejas dvēseles! Kur vien bijām, skanēja labas kvalitātes mūzika – gan
tradicionālā ‘son’, gan salsa, gan klasiski koru dziedājumi. Pētera dziedātā ‘Guantanamera’ – kubiešu ‘Pūt,
vējiņi’ – vienmēr izraisīja priecīgus smaidus, kaislīgu ģitāras pavadījumu un līdzi dziedāšanu. Dažbrīd
uztraucos, ka viņu paņems dziedāt kādā atraktīvā kubiešu grupā un man būs jābrauc mājās vienai.
Pilsētas un ielas.
Ceļojums laikā – esam atpakaļ 50tajos gados. Kubā tas laiks bija greznības, bagātības, mafijas, korupcijas,
kazino un mūzikas laiks Havanas un Miami bagātajiem. No šī laika palikusī fasāde ir skumja un noplukusi kā
dāma, kas zaudējusi jaunības spožumu un gremdējas senās atmiņās. Dāmas vārds ir La Habana. Protams,
krāsainās un pievilcīgās rotaļlietas 50to gadu Chevrolet un Ford izskatā vēl tiek aktīvi un ar lielu izdomu
izmantotas. Mūsu ikdienas ielas malas spēlīte bija skaitīt mašīnas: Pēteris nosauca visus amerikāņu modeļus
un izlaiduma gadus; es savukārt zināju visas krievu Ladas jeb Žiguļus, Moskvičus, Kamazus, Ņivas un Zilus.
Īsti tā arī nezinu, kuram no mums izdevās saskaitīt vairāk. Te jāpiemin, ka es uzaugu 70to gadu Padomju
Latvijā un šis man bija ceļojums bērnības atmiņās.
Vispirms jau daudzās krievu laiku mašīnas, pustukšās ielas, kur bērni spēlējas pilnīgi brīvi, nebaidoties ne no
kā. Arī dziļā tumsa vakaros, kas dīvainā kārtā neradīja bailes, ka varētu kas slikts notikt. Jutāmies droši,
staigājot, lavierējot pa vecpilsētas mazajām ieliņām, ejot garām tīņu un pieagušo bariņiem, kas spēlēja domino,
makšķerēja, klausījās mūziku, skūpstījās vai pārrunāja dzīvi. Iedomājieties lielpilsētu vakara tumsā – tikai te nav
nevienas neona gaismas vai reklāmas; vien dažviet spīd pa vientuļai ielas laternai. Neviens tevi uzbāzīgi
nepārliecina pirkt kaut ko, bez kā nu nemaz nevarētu dzīvot... Izņēmums ir taksisti, kas stūrē antīkās, krāsainās
amerikāņu mašīnas un neizbēgami uzrodas tev deguna galā tad, ja gadās būt tuvumā kādai populārai tūrisma
vietai.
Vēl viens ļoti spilgts bērnības iespaids ir pārtikas veikali. Iegājām kādos pāris ne tikai tūristiem domātajos, bet
tomēr vecpilsētas centrā esošajos. Interesanta pieredze – veikals gandrīz liekas kā tukša telpa ar dažām
pārdevējām aiz augstas letes. Ja ko vēlies nopirkt, jāprasa spāniski, jo redzams nav praktiski nekas. Nopērkamo
lietu daudzums ļoti minimāls, izvēles nekādas. Attiecīgo preču cenas visos veikalos ir vienādas. Aptiekas bija
vēl interesantākas – tukša telpa ar vienu cilvēku aiz letes; fonā redzamas mazas atvilknītes un ar durtiņām
aizsegti plaukti. Pie sienām ierāmēti krāsaini informatīvi plakāti par to, kā Kastro valdība rūpējas par savu
pilsoņu veselību un cik naudas izdod. Jā, veselības aprūpe Kubā ir par brīvu; zāles arī praktiski bezmaksas. Ja nu
šī aprūpe nedod rezultātus – arī apglabāšanas pakalpojumi ir par brīvu. Tāpat arī izglītība, ieskaitot universitātes
grādu. Kubā nav analfabētisma (pēc ‘Lonely Planet’, 99.8% iedzīvotaju prot lasīt un rakstīt – tas ir ļoti augsts
statistisks rādītājs).
Visu trīs mūsu apmeklēto pilsētu arhitektūra 50tajos gados bijusi fantastiski grezna. Ēkas tikušas būvētas
diezgan pamatīgi un ir ļoti izrotātas. Tagad gan skumji uz tām skatīties. Likās, ka skaistās ēkas raud pēc
saimnieka. No dažām palikusi tikai ārsienu čaula; caur tām, skatoties pa logu iekšā, redzamas vai nu debesis
(augšējos stāvos), vai atkritumu un būvgružu kaudzes (zemākajos). Dažas iespaidīgas būves balstītas uz koka
stutēm līdz pat piektajam stāvam. Bez tām nokristu balkoni vai varbūt apgāztos fasādes siena. Skumji....
Redzējām arī vairākus klasiskus krievu padomju pelēkās arhitektūras paraugus: daudzdzīvokļu ēkas un valsts
iestādes. Žēl, ka mums, kā amerikāņu tūristiem, tika rādītas tikai skaistās skumji noguršās vecpilsētu fasādes.
Man būtu gribējies redzēt ne tikai tās. Cerams, kādreiz...
Revolūcija
Pretrunu kaleidoskops. Triumfs un nabadzība. Dievināšana un naids. Nekas nav tikai melns vai balts.
Patiesība ir kaut kur vidū – cilvēkos, viņu domās, sapņos un ticībā. Mēs katrs ticam kaut kam, bet īstenībā
visi cilvēki vien esam. Līdzīgi mūs vieno ilgas pēc arvien labākas dzīves. Arī Fidela kubiešiem 50tajos gados
bija sapņi, plāni, ilgas un, protams, ilūzijas. Ilūzijas par to, ka pilnīga vienlīdzība, laime un pārticība ir
iespējama. Mēs visi zinām šos vēstures eksperimentus. Tie nedarbojas, jo cilvēki esam dažādi un lieliskas
teorijas praksē sabrūk. 1959.gadā granddāmas Havanas greznība tiek brutāli sagrauta, visi bagātību īpašnieki
– gan godīgie, gan mafiozie – padzīti. Ko nu? Vai Fidela radītā, Padomju Savienības atbalstītā pasaka
dzīvos? Bijām Havanas Revolūcijas muzejā – patiesi, ļoti interesanti. Tas ir fotoattēlos, reālijās un tekstos
aprakstīts Che Gevaras un Fidela Kastro sapnis. Liela daļa kubiešu tam tic. Mums bija fascinējoši staigāt pa
Fulgencio Batistas bijušo pili (ar ložu caurumiem sienās), lasīt cēliem īpašības vārdiem piebārstītus
revolucionāro sasniegumu aprakstus, novērtēt kapitālismam un sevišķi amerikāņu prezidentiem veltītos
negatīvi izteiksmīgos epitetus un mēģināt saprast, kur īsti ir patiesība. Varbūt kaut kur pa vidu... Katra valsts
jau raksta pati savu vēstures grāmatu.
Dažas dienās palupinājām vaļā Kubas daudzkārtaino nolēpumu. Daudz sarunājāmies, ļoti bieži savā starpā.
Tik daudz pārdomu un iespaidu. Kad atkal dosimies uz neizprotamo salu....?
Pasta
adrese:
Meiju ceļš 9
JELGAVAS TEHNOLOĢIJU VIDUSSKOLA