16

Redzes orgāna anatomiskā uzbūve Redzes analizatoru veido 3 daļas: Perifērā jeb uztvero�ā daļa: acs ābols un tā palīgmehānismi (plaksti, konjunktīva, orbīta, asaru aparāts, acs kustību aparāts); Vadītājceļi: n. opticus, chiasma, opticum, tractus opticus; Kortikālā daļa: zemgarozas centri (corpus geniculatum lateralis) un augstākie redzes centri galvas smadzeņu puslo�u garozas pakau�a daivās. Acs ābolu ( bulbus oculi - глазное яблоко) mēdz dalīt trīs apvalkos.

Secīgi no ābola ārpuses pirmais ir �ķiedrainais apvalks, kur� veido noteiktu formu, uztur turgoru, izpilda aizsargfunkciju, pie tā piestiprinās acs ārējie muskuļi. Acs priek�ējā daļā atrodas radzene (cornea � роговица), tās diametrs 10-11 mm (bērniem 9 mm), biezums centrālajā daļā 0,4 � 0,6 mm, bet perifērijā 0,8 � 1 mm. limbus cornea iz�ķir piecus slāņus (5 daļas):1. radzenes priek�ējais epitēlijs; 2.Baumena elastīgā plātnīte; 3. radzenes stroma; 4. Descemē plātnīte; 5. endotēlijs. Bez radzenes �ķiedraino apvalku pārējā acs ābola daļā sastāda sklēra (sclera � склера). Nāko�ais pēc kārtas ir vidējais jeb asinsvadu apvalks. Tajā ietilpst: 1. varavīksnene (iris - радужная оболочка); 2. zīlīte (pupilla), kuras diametra maiņu nodro�ina m. sphincter pupillae [parasimpātiskā inervācija] un m. dilatator pupillae [simpātiskā inervācija]. Redzes asums ir optimāls, ja zīlītes diametrs 3 mm. 3. ciliārķermenis �(corpus ciliare - ресничная мышца), corona ciliaris � ar izaugumiem, pars plana � bez izaugumiem; 4. dzīslene (chorioidea - сосудистая оболочка).

17

Iek�ējais apvalks pamatā sastāv no tīklenes (retina � сетчатка) 10 slāņiem. Tostarp iz�ķir pigmentslānis, nūjiņu un vālī�u slānis, ārējo robe�membrānu, ārējo graudaino slāni u.c. Nūjiņas 170 mlj un vālītes 8 mlj. ( палочки и колбочки) ir fotoreceptori. Visaugstākā fotoreceptoru iz�ķirtspēja ir centrālajā bedrītē ( macula, fovea), kurā atrodas tikai vālītes. Bez apvalkiem vēl acs ābolā iz�ķir: priek�ējo kameru ( camera oculi anterior ) ar dziļumu 3 � 3,5 mm; �lemma kanālus; mugurējo kameru ( camera oculi posterior) ar dziļumu 0,01 � 1,0 mm; lēcu ( lens � линза) ar miera stāvokļa optisko stiprumu robe�ās no +18,0 līdz +20,0D.

18

Aplūkojot lēcas uzbūvi un darbību ir jāpievēŗ� uzmanību gan lēcas �ķiedrām, gan arī lēcas kapsulai. Lielāko ābola tilpuma daļu aizpilda stiklveida ķermenis ( corpus vitreum - стеклoвидное тело). Acs palīgmehānismus veido: 1. Plakstiņi; 2. Asaru aparāts; 3. Konjunktīva; 4. Acs ārējie kustību muskuļi. Nedaudz pieskārsimies plakstu fizioloģijai. To galvenās funkcijas ir mehāniskā aizsargfunkcija, kā arī acs ābola priek�ējās virsmas mitrinā�ana un caurspīdīguma nodro�inā�ana. Mirk�ķinā�ana ir spontāna, to vada nosacījuma reflekss, lai acs tiktu mitrināta (~15x minūtē). Nepiecie�amības gadījumā realizējas reflektoriska mirk�ķinā�ana � īslaicīga, kā atbildes reakcija uz ārējiem kairinājumiem, ilgst 300-400 msek., tā redzes pamatfunkcijām netraucē. Skropstas aug 2 rindās: aug�ā 100-150 un apak�ā 50-75. Tās aug prom no acs ābola, ir īsas cilindriskas, sākas no matu folikuļa (saknīte), apņem Ceisa tauku dziedzerītis, dzīvo 2-3 mēne�us, aug 2 mēne�us, apgādātas ar augstu inervācijas (ju�anas) mehānismu. Plakstu audi ir irdeni un līdz ar to tajos var uzkrāties ūdeņainais �ķidrums. Analizējot asaru fizioloģiju ir atsevi�ķi jāaplūko: 1. asaru sistēma ar asaru sekretējo�o daļu (līdz 90% tās producē asaru dziedzeris, pārējos 10% - papilddziedzerī�i (no tā aksesorie dziedzeri Krauzes 67% un Volfringa 33%); 2. asaru drenā�a un 3. asaru sastāvs. Plazmu �ūnas, limfocīti (viens no pazīstamākiem � lizocīms) � stimulē antigēna sistēmu, lai novērstu iekaisumus. Asaru plēvē iz�ķir trīs slāņus: 1. lipīdu slānis[sastāv no fosfolipīdiem] (vidējais biezums ir 0,5µm jeb robe�ās no0,9 līdz 0,2 µm), to ra�o Meiboma dziedzeri, Ceisa un Molla dziedzeri; 2. ūdeņainais slānis (8 µm jeb 6,5-7,5 µm), ra�o Krauzes un Volfringa dziedzeri; 3. mucīna slānis, kuru ra�o konjunktīvas epitēlijs, biķer�ūnas (producē hialoskābi, kas stabilizē asaru plēvīti). No visām sara�otajām asarām 75% izdalās dienas laikā un 25% - nakts laikā.A avitaminozes gadījumā ir novērojama mucīna jeb gļotu deficīts. Normāla sekrēcija ir ap 0,9 līdz 2,2 µl/min., maksimāli līdz 30 µl. Tas vēl ir daudzums, kad sekrēcija nepārsniedz aiztecē�anas re�īmu. Raudā�anas laikā producētais daudzums var sasniegt līdz 100µl/min. Normālos apstākļos iztvaiko ap 0,85 µl/min. Iztvaiko�ana asaras vēr� mazliet hipertoniskas, �ādā stāvoklī osmotiskās plūsmas ietekmē, ūdens no priek�ējās kameras spraucas cauri radzenei uz asaru plēvīti. Kad acis ir aizvērtas, asaru plēvīte ir osmotiskā līdzsvarā ar priek�ējās kameras �ķidrumu. Imūnglobulīni IgA analizē vīrusus un kavē baktēriju piestiprinā�anos, bet IgE samazina alerģiskās reakcijas. Periodiska mirk�ķinā�ana veicina mikroorganismu koloniju veido�anos acs ārējās daļās. Tāpēc svarīgas ir aizsargājo�ās sistēmas: imūnglobulīni; limfocīti; komplementu sistēma; nespecifiskie faktori (fagocīdās �ūnas, lizocīms, interferons). Acs dabisko mikrofloru veido Stafilococcus aureus, Stafilococcus epidermidis, Bacillus subtilis u. c. Lizocīms �os mikroorganismus padara nekaitīgus, lai tie nesavairotos pārāk daudz. Runājot par radzenes uzbūvi un fizioloģiju jāmin sekojo�i raksturlielumi un fakti. Radzenes biezums centrā 0,5-0,7 mm, bet perifērijā līdz 1 mm, abu virsmu liekuma rādiusi ~7,8 mm, temperatūra t0 = 33,70C. Tās uzbūves pamatā 78-80% ir H2O, 18% kollagēns, bet 2% pārējās vielas (lipīdi, mukopolisaharīdi). Radzenes caurspīdīgumu nodro�ina: paralēlās �ūnu struktūras (kollagēna �ķiedras). Tā satur noteiktu daudzumu H2O. Radzenes virsmu liekums dzīves laikā nemainās. Centrālā radzenes daļa ir avaskulāra, līdz ar to tā O2 ņem no atmosfēras un metabolītu materiālu (barības vielas) no apkārteso�iem kapilāriem, asarām un priek�ējās kameras �ķidruma difūzijas ceļā. Slāņainajā uzbūvē iz�ķir: 1.Epitēliju (50µm) 10% no visas radzenes (�ūnas virsslānī deģenerējas un aizplūst ar asarām, var atjaunoties 7 dienās); 2. Baumena slāni (plāksnīte ap 6µm bieza ar labu pretestību pret ievainojumiem bet slikta preto�anās spēju pret infekcijām);

19

3. Stromu (ap 90% no visas radzenes, saistaudu nereģenerējo�as plātnītes noteiktā secībā, atrodas kaili nervu gali); 4. Descemē slāni (izturīgs, labi reģenerējas, cīnās ar baktēriju lītisko darbību); 5. Endotēliju (vienkārtainas, se�stūrveida �ūnas, kuras nekad neaug klāt, defektus novēr�, �ūnām papla�inoties). Hipoksijas gadījumā var veidoties vaskularizācija. Vitamīnus un minerālvielas piegādā IO �ķidrums. H2O balansam eksistē speciāls mehānisms. Asaras veicina H2O izvadī�anu osmozes ceļā no radzenes. Radzene lai� cauri elektromagnētisko starojumu no 365nm (UV daļa) līdz 2,500nm (IS daļa). Zīlītes raksturlielumi un fizioloģija. Zīlīte labi reaģē uz gaismu tai nonākot acs dziļākās vidēs. Tās diametru regulē divi muskuļi - sa�aurinātājmuskulis � sphincter m. (parasimpātiskā inervācija) un papla�inātājmuskulis � dilatator m. (simpatiskā inervācija). Zīlītes diametrs var mainīties robe�ās no 1mm līdz 8mm. Tas mū�a laikā bērniem palielinās, bet veciem cilvēkiem sa�aurinās (parasimpātiskā inervācija gūst �virsroku�) Zīlītes nav miera stāvoklī pat pie pastāvīga apgaismojuma. Vidēji notiek līdz 120 svārstības minūtē da�ādos sektoros. Tā sa�aurinās reaģējot uz gaismu; uz akomodāciju; strauji aizverot acs spraugu. Zīlīte papla�inās pie sāpju kairinājuma organismā; pie fiziskas slodzes; reaģējot uz skaņas kairinājumu; atbildot uz psihiskās sfēras kairinājumiem (bailes, satraukums). Zīlīte ir varavīksnenes diafragma. Simpātiskā inervācija to papla�ina, bet parasimpātiskā inervācija sa�aurina. Diametra norma 2-4 (5-6) mm uzskata, ka zīlītes diametrs var mainīties robe�ās no 1mm līdz 8 mm. Cari zīlītei izejo�ās gaismas intensitāte ir proporcionāla diametra kvadrātam

Tāpēc ar zīlītes palīdzību apgaismojumu uz tīklenes var mainīt kā1:64. (Tīklenes apgaismojumu mēra trolandos, ja krīto�ās gaismas stiprums ir cd/m2 un virsmas laukums mm2). Tīklenes uzbūve un fizioloģija. Pamatsistēma tīklenes informācijas procesā ir organizēta sekojo�ā shēmā: fotoreceptori → bipolārās �ūnas → gangliozās �ūnas (tie�ais ceļ�) ↑ ↑ horizontālās �ūnas amakrīnās �ūnas (netie�ais ceļ�)

LdIT ⋅≅ 2

20

Fotoreceptori ir gaismas jūtīgās �ūnas (nūjiņas, vālītes). Tās ierosina gaisma. Taču tīklene ir uzbūvēta �apgrieztā� �ūnu izkārtojumā un gaismai pirms fotoreceptoru sasnieg�anas ir jāiziet cauri pārējiem �ūnu slāņiem. �ajā tīklenes apgabalā nervu signāli un gaismas viļņi iet pretējos virzienos! Pārējās �ūnas ierosinās sinap�u veidā (starpnieki). Gangliozās �ūnas ir neironu ceļa aizvadgals. Uzskata, ka gangliozās �ūnas un bipolārās �ūnas ir caurspīdīgas, tāpēc attēla optiskie kropļojumi ir minimāli.

Fotoreceptora uzbūvē iz�ķir: 1. ārējo segmentu (satur membrānu diskus, ar fotopigmentiem, kas absorbē gaismu, izmainot membrānu potenciālu); 2. iek�ējo segmentu; 3.sinapses galu.

21

Fotoreceptori [1-5 mm ietver 5°] Nūjiņas 150-170 mlj. 115 mlj. (jaunākie dati) Vālītes 5-8 mlj. 6,5 mlj. (jaunākie dati) Nūjiņas [rods] ir jūtīgas uz kontrastu, gai�umu, kustību. Tās satur rodopsīnu (gaismas jūtīgu vielu). Vālītes (cones) ir jūtīgas krēslā, (nosaka) telpisko rezolūciju, kustības. Blīvums perifērijā 30 000 nūj./mm2 pieaug uz makulas pusi 150 000 nūj./mm2. Katra fotoreceptora �ūna sastāv no garas saliktas �ūnas, kas satur iek�ējo un ārējo segmentu. Daudziem dzīvniekiem ir divu veidu vālītes. Cilvēkam, zīdītājiem un vecās pasaules primātiem ir trīs veidu vālītes (zilās, zaļās un sarkanās). Ārējais segments vālītēm ir īsāks kā nūjiņām. Tās ir koniskas pamatnē 6 µm platas, virsotnē 1,5 µm diametrā, 60-75 µm garas, redzes pigments � jodopsīns. Foveolas īpatnības: Vālītes specializētas uz spilgtu gaismu; Tikai tie�ais ceļ�; Visplānākā tīklenes vieta. Fototransdukcija ir fotoprocess, kurā fotoreceptori transformē gaismas enerģiju par membrānu potenciāla izmaiņām.

Tīklenes pigmentepitēlijs ir mono�ūnu slānis, izvietots no redzes nerva diska malām līdz ora serrata (ciliāram ķermenim). Tas nodro�ina baro�anos tīklenes fotoreceptoriem.

22

�ūnu izmēri ir ap 14 µm garumā un 60 µm platumā. �ūnas satur ļoti daudz melanīna � pigmenta un izskatās melnas. Labi absorbē gaismu. Bipolārās �ūnas ir aptuveni 35,7 mlj. Tās pārvada uztvertos signālus no fotoreceptoriem uz gangliozajām �ūnām. Foveolā - vālīte : bipolārā �ūna : gangliozā �ūna = 1 : 1 : 1 Perifērijā - viena bipolārā �ūna apvieno 50-100 nūjiņas Gangliozās �ūnas ir izvietotas virs bipolārajām �ūnām. Gangliozo �ūnu slānis ir 60-80 µm biezs centrālajā daļā, perifērijā � 10-20 µm. Tīklenē ir aptuveni 1,2 mlj. (gangliozās �ūnas). Horizontālās �ūnas perifērijā iemaisās starp (starp gangliozām un bipolārām �ūnām). Amakrīnās �ūnas. Akomodācija

Definīcija Nr.1: Akomodācija ir sensoro, neiromuskulāro un biofizikālo procesu kopums, ar kuru palīdzību notiek ātra, vispārēja acs optiskā stipruma maiņa sekojot objektiem da�ādos attālumos, lai uz tīklenes saglabātu asu attēlu. Definīcija Nr.2: Akomodācija ir acs optiskā stipruma pielāgo�anās spēja da�ādiem attālumiem. Tas ir voluntāri neatkarīgs process, kas padara objektu skaidri saskatāmu jebkurā attālumā. Abstraktā veidā nosacījumus skaidra attēla iegū�anai uz tīklenes, var realizēt: 1. mainot radzenes liekumu; 2. mainot attālumu starp radzeni un tīkleni (proti, tīklene būtu jāattālina no radzenes, ja objektu tuvina); 3. ievietojot citu lēcu sistēmu starp radzeni un tīkleni, kurai būtu iespējams efektīvi mainīt acs optisko stiprumu, mainot to virsmu liekumus vai to pozīciju acs ābolā; 4. mainot refrakcijas indeksu vienam vai vairākiem acs dzidrās vides komponentiem; 5. pastāvot diviem vai vairākiem atdalītiem da�āda refrakcijas lieluma ceļiem (gan optiskiem, gan materiāla gaismas lau�anas koeficienta radītiem).

23

Visi varianti, izņemot 4., mugurkaulniekiem eksistē dabā. Pārsvarā visiem sauszemes zīdītājiem piemīt akomodācijas spēja. Gaļēdāju akomodācijas amplitūda pārsvarā ir da�as dioptrijas, izņemot jenotu, kuram tā ir ap 20 dioptrijām, kas ir līdzvērtīgs lielums cilvēka akomodācijas amplitūdai. Gaļēdājiem acs optiskais stiprums palielinās, mainot lēcas priek�ējās virsmas liekumu. Primāti pilnveido lēcas noapaļo�anos avi saplacinā�anos (akomodācija vai neakomodācija) ar ciliārā muskuļa parasimpātisko inervāciju. Akomodācijas mehānisma vienkār�ots modelis paredz, ka skatoties tālumā ciliārais muskulis ir atslābis, bet aksiālās zonulas (Cinna saites) ir nostieptas. Skatoties tuvumā ciliārais muskulis ir sasprindzis, bet aksiālās zonulas (Cinna saites) ir atslābinātas. Cinna zona ir elastīgu �ķiedru komplekss, kas savieno ciliāro ķermeni (muskuli) ar lēcas kapsulu. Procesu kopums, kas noris lēcā akomodācijas laikā

Parasti miera stāvoklī, kad acs tīklene ir konjugēta ar tāluma punktu, akomodācijas nav. Miera stāvoklis ir miega laikā, vispārējā anestēzijā, tumsā, transā. Tā tiek dēvēta par tonisko akomodāciju, nakts miopiju. �ādā stāvoklī ir balanss starp simpātisko un parasimpātisko inervāciju. (Dabas untums par vidējā muskuļa iestiepumu dienas laikā).

ImpulssEkvatoriālaisdiametrs lēcai

palielinās

Aksiālais biezumssamazinās

Ārējās un iek�ējāsvirsmas liekumi kļūst

vairāk izleikti

24

Helmholca modelī liekuma rādiusi miera stāvoklī: priek�ējais vairāk liekts, aizmugurējais mazāk. Akomodācijas laikā: priek�ējais straujāk un vairāk maina liekumu, bet aizmugurējais lēnāk un mazāk. Akomodācijas mehānisms mainās cilvēkam novecojot. Eksistē cilvēka akomodācijas amplitūdas samazinā�anās progress otrajā dzīves desmitgadē un turpinās līdz 50-55 gadiem. �āda procesa rezultātā skaidras redzes tuvuma punkts attālinās. Parasti saglabājas 1,0-1,5D, kura nevar būt izmantojama kā aktīvā akomodācija. Normālos nosacījumos tuvuma darba distance ir 25-40cm attālumā, tātad emetropai acij tas atbilst 2,5 līdz 4,0 dioptrijām nepiecie�amās akomodācijas. Akomodācija faktiski nav vajadzīga, ja objekti atrodas tālāk par

25

2m. Asuma dziļums atkarīgs no zīlītes diametra. Piemēram, ja zīlītes diametrs ir 4mm, tad dziļuma asums ir 0,6D jeb, tas ir, noteiktā attālumu diapazonā attēli �ķitīs skaidri. Ja muskulis sasprindzis, var rasties problēmas: galvassāpes; nepatika lasīt; nervozitāte. Piemērs par bicepsiem (cik ilgi cilvēks varēs staigāt ar savilktiem bicepsiem? Bet ar ciliāro muskuli var!)

Lēcas biezums līdz ar vecumu palielinās, nākot klāt jaunām �ķiedrām priek�ējā un aizmugurējā garozā. Palielinās gaismas izkliede, jo rodas proteīnu savienojumi no lēcu �ķiedrām, kuru izmēri ir robe�ās no 0,05 līdz 20 gaismas viļņa garumiem. Lēcas refrakcijas koeficients palielinās � līdz ar to acs kļūst miopāka. Pieaug lēcu deformācijas, kas saistītas ar dehidratāciju; da�ādu ķīmisku vai fizikālu sai�u veido�anos lēcā; proteīnu hiperpolimerizāciju; neskaitāmi citiem procesiem. Kopumā: lēca kļūst cietāka, zaudē savu elasticitāti. Stiklveida ķermenis � ar vecumu kļūst �ķidrāks, kas rada mazāku atspie�anās spēku lēcas aizmugurējai daļai.

26

Akomodācijas mikrofluktuācijas ir voluntāras variācijas kontrakcijā. Mainās ap 0,1D ar frekvenci 0,5-2Hz. Ja acs neakomodē, tad tāluma skaidras redzes punkts atrodas tie�i fokusā. �ī punkta attālums no priek�ējā (principiālā) nodālā = galvenā punkta tiek saukts par tāluma punktu (k), tas var būt negatīvs, ja atrodas pirms acs, vai pozitīvs, ja virtuāli aiz acs novietots.

Ar maksimālo akomodāciju tuvuma punkts atkal tiek skaidri saskatīts fokusā. Attālums no �ī punkta līdz �anterior principal point� sauc par skaidras redzes tuvuma punktu (b). Var būt pozitīvs vai negatīvs.

Piemērs: L� = L + F 1) bezgalībā objekts L� = L + F =0 acs dioptrijas 2) objekts 2m attālumā l = -2m

][1 Dk

K =

][1 Db

B =

FL +−

=2

1'

27

Apgaismojuma izmaiņas arī ietekmē akomodāciju. Līdz ar apgaismojuma samazinā�anos uz tīklenes laukuma vienību tuvuma punkts attālinās no acs (nakts presbiopija) un tāluma punkts pietuvinās acis (nakts miopija). Tādējādi agriem presbiopiem mākslīgā apgaismojumā parādās problēmas. Piemērs: (darbs ar studentiem - var atklāt nekoriģētas miopijas) Katrs aiztaisa vienu aci un skatās uz zīmuli, kamēr var saskatīt sīkākas detaļas. Akomodāciju bez stimula sauc par tonisko akomodāciju. Savukārt stimulam pietuvinoties, akomodācija mazliet atpaliek, bet, sasniedzot piesātinājumu, vairs akomodācijas lielums nemainās. Eksistē: neskaidras redzes apgabals (hipermetropais); nelineārā zona; lineāras atbildes apgabals; piesātinājuma sākuma apgabals; cietā piesātinājuma zona; neasās redzes apgabals (miopiskais). Jo zīlīte platāka, jo akomodācija strādā labāk. Jo �aurāka, jo neizteiktāks stimuls, tāpēc, ka tad acs strādā kā caurumkamera. Blakus faktori, kas ietekmē akomodācijas ra�anos: izplūdis attēls uz tīklenes (neass attēls) [blurred]. Tuvuma sajūta (izjūta), ja mākslīgi rada apstākļus tuvumam, tad akomodē. Ja blakus kāds stāv un es to zinu, tad uzreiz skatās ar �vajadzīgajām� dioptrijām uz �o cilvēku. Acu verģences (savērses stāvokļi) vai disparitātes. Toniskā akomodācija (tāluma, nakts miopija). Apskata akomodācijas izmaiņas atkarībā no laika var konstatēt, ka 350-380 msek. ir latentais laiks, kamēr ieslēdzas atbildes reakcija.

Bet atbildi sasniedz tikai 1,5 sekun�u laikā. Ja objektu pārvieto tālumā, tad latentais periods ir ilgāks: 400 msek. Toniskā akomodācija iestājas tikai vairāku minū�u laikā (lasot tekstu, pēc aptuveni 45 minūtēm). Redzes asums Redzes asuma ierobe�ojumi norāda uz smadzeņu limitu redzes diskriminācijā. Praktiskā darbībā, redzes asuma mērījumi ir �ī diskriminācijas sliek�ņa noteik�ana. Piedāvātā diskusija būs par tipiskām problēmām saistītām ar sensoro slieksni: fizikālo stimulu specifika, optiskās

28

informācijas pārveidi ju�anas orgānā, anatomiskiem un fizioloģiskiem aspektiem, kritērijiem un mērījumu skalām, sliek�ņa lieluma novērtē�anas tehniku un da�ādu blakus faktoru ietekmi uz mērījumu rezultātiem. Svarīgi noskaidrot, kas un kā ietekmē redzes asumu: 1. fotoķīmiskā transdukcija tīklenes fotoreceptoros; 2. nervu signāla transmisija (pārraidī�ana) tīklenē un redzes ceļos; 3. augstāko smadzeņu procesu fizioloģija; 4. stimulu specifika (to fizikālā daba); 5. savstarpējās objektu un uz tīklenes veidoto attēlu �saites�, u.c.. Jāatceras arī praktiski svarīgas detaļas, piemēram, zīlīte atrodas 3 mm aiz radzenes; sakarības starp lineārajiem un leņķiskajiem izmēriem (1 mm uz tīklenes atbilst 3,50 lielam leņķim starp robe�stariem, kas iet caur nodālo punktu).

Jāzina, ka acs optiskajā sistēmā jāsāk rēķināties ar difrakcijas efektiem, ja atveres (zīlītes) diametrs kļūst mazāks par 2 mm. Jo zīlīte platāk atvērta, jo optiskā attēla kvalitāti vairāk ietekmēs radzenes un lēcas aberācijas. Jātur prātā, ka gaismas daudzuma pieaugums, kas nonāk acī, zīlītei papla�inoties no 6 mm uz 7 mm, būs 6,5 reizes lielāks nekā diametram pieaugot no 2 mm uz 3 mm. Par cik acs optiskās vides satur mikroskopiskas un ultramikroskopiskas struktūras, tad gaisma ceļā no radzenes līdz tīklenei izkliedējas. Rezultātu iespaidos arī gaismas daļēja absorbcija acs optiskajās vidēs un �īs absorbcijas spektrālais raksturs (jo mazāks ienāko�ās gaismas viļņu garums, jo mazāks gaismas daudzums sasniedz tīklenes receptorus). Labas kvalitātes optiskā attēla iegū�anai traucē arī defokusācijas efekts. Nepiecie�ams rēķināties arī ar pa�as tīklenes anatomijas detaļām, piemēram, vālītes foveolā ir izvietoju�ās 2 loka grādu lielā apgabalā. Lai tīklenē tiktu apgaismoti vismaz divi receptori, leņķis zem kura redz objektu, nedrīkst būt mazāks par pusi loka minūtes. Mazākās iz�ķiramās detaļas izmēru ierobe�os arī signālu neirālā pārraide no tīklenes receptoriem uz citiem slāņiem. �is faktors kļūs sevi�ķi iespaidīgs tīklenes perifērijā, kur vairākas nūjiņas konverģē uz vienu gangliozo �ūnu. No fizioloģiskiem faktoriem Svarīgi zināt at�ķirības starp objekta detaļu kontrastu un apgaismojuma lielumu novēro�anas vietā. Uz redzes asumu atstāj iespaidu arī adaptācijas laiks un ekspozīcijas lielums. Nosakot redzes asumu mēdz izvirzīt da�ādus kritērijus, tāpēc precīzi jāsaprot , ko mēs gatavojamies mērīt. Parasti lieto kādu no sekojo�iem trīs kritērijiem:

1. �Minimāli redzamais� (cilvēks ierauga kaut ko, bet nevar precīzi pateikt ko!). �ajā kritērijā svarīgas gaismas intensitātes (kontrasta) at�ķirības un mazākā objekta leņķiskais izmērs (tipiski tā ir 1 loka sekunde!).

2. �Minimāli at�ķiramais� cilvēks at�ķir vairāk kā vienu priek�metu (punktu). Subjekts redzes testa laikā spēj at�ķirt, piemēram, P no F, vai B no R, vai C no O. Pie augsta kontrasta t.s. MAR � minimum angle of resolution (minimālais iz�ķir�anas leņķis) ir aptuveni starp 30 sekundēm un 1 loka minūti.

3. �Divu punktu rezolūcija� vai reizēm saka �hiperasums�. Detektējot at�ķirības līniju galu savstarpējā izvietojumā iz�ķir�anas robe�a ir aptuveni 3 loka sekundes.

Der atcerēties, ka stereo asuma slieksnis ir ap 5 loka sekundēm.

29

Jāzina, ka vienmēr, ja nav papildus atrunu, redzes asuma mērī�anai tiek izmantots 2. kritērijs, tātad tiek noteikta robe�a �minimāli at�ķiramajam�! Jau sākot ar 19. g.s. vidus pastāv noruna, ka mērī�anā tiek izmantoti objekti ar 5 loka minū�u izmēriem, kuru detaļas savukārt ir ar 1 loka minūtes leņķisko izmēru. Praksē tiek lietotas : Snella kartes, Landolta kartes.

30

Pie augstāk minētajiem nosacījumiem 6 m attālumā no pacienta visa objekta (burta, Landolta gredzena, u.c.) lielums ir 8,37 mm, kas atbilst 5 loka minūtēm. Detaļas izmērs (līnijas platums, attālums starp E �zariem�, Landolta gredzena sprauga u.c.) ir 1,75 mm, kas savukārt atbilst 1 loka minūtei. Klīnikās da�ādās valstīs praksē lieto 6/6, vai 10/10 metrisko sistēmu, 20/20 pēdu sistēmu vai citas skalas. Burtu tabulas � katrai valodai sava. Bruņurupuču tabula � iezemie�iem. Arī bērniem ir speciālas tabulas. Svarīgi zināt pārejas sakarības starp metrisko un pēdu sistēmu.

Starp galvenajiem faktori, kas ietekmē redzes asumu var minēt:

31

1. Refraktīvo kļūdu (optiskā sistēma ir defokusēta); 2. Zīlītes paplatinājuma samazinātu fokusa dziļumu; 3. Tīklenes ekscentricitāti (tikai tīklenes centrā 1° diapazonā ir maksimālais asums un jau

aiz 1° tas būs tikai 60% no maksimuma!);

4. Gangliozo �ūnu un fotoreceptoru īpatnības; 5. Apgaismojums (vālī�u un nūjiņu īpa�ības); 6. Kontrasts (samazinoties kontrastam, asums krītas);

7. Zīlītes diametrs (ideālākais lielums ir 2,5 mm diametrā). Asums praktiski nemainās, no

2,5 līdz 6 mm diametram, bet ārpus �iem izmēriem parādās straujas izmaiņas redzes asumā.

8. Ekspozīcijas ilgums (no 100 � 500 msek. vislabākais laiks tīklenes summācijai); 9. Mērķis un acu kustības. 10. Par tām runāsim nākamo reizi 11. Meridionālās variācijas (saistīts arī ar nekoriģētu astigmatismu). 12. Attīstības aspekti (neizskaidrota lieta, kāpēc bērniem � zīdaiņiem � redzes asums

at�ķiras no pieaugu�iem cilvēkiem).

32

13. Vecums 14. (par cik redzes asums ir atkarīgs no acs struktūrām acī un redzes ceļiem, tad tas mainās

ar vecumu). 15. Ambliopija (kondīcija � stāvoklis, kurā ir samazināts redzes asums acī un nav nekādu

citu anormalitā�u (acu patoloģiju). Parasti vienpusēja). Acs kustību sistēma Acu muskuļi Katrai acij ir 3 pāri muskuļu: 4 taisnie acs muskuļi, 2 slīpie acs muskuļi. Kodoli, kas inervē muskuļus, atrodas smadzeņu stumbrā.

Muskuļu galvenais uzdevums ir objektu, kuru nepiecie�ams apskatīt ar acs kustību sistēmu novirzaītcentrālās bedrītes � foveolas � abās acīs, cik vien iespējams ātri. Tas tiek panākts galvenokārt notiek ar diviem mehānismiem: 1. ātrām sakādiskām kustībām (fiksācijas reflekss); un 2. konverģences - diverģences kustībām. �ie abi mehānismi sadarbojas, jo, kur� no tiem darbosies tālāk, atkarīgs no nākamā objekta novietojuma (attālums, pozīcija redzes laukā, citi faktori). Sakādiskajās acs kustībās fiksācijas reflekss tiek stimulēts ar jauna objekta parādī�anos citā redzes lauka vietā.

33

Interesants fakts: kaķim sakādiskās kustības pa da�ādiem lēcieniem (6-12°) un (30-45°) nosaka četrkalnes rajons smadzenēs, katram grādu lielumam sakādi inervē cits specializēts rajons. Abu acu sadraudzīga virzība sākas pēc 0,20-0,30 sek. pēc stimula parādī�anās. Lai notiktu nākamais sakādiskais lēciens, jaunajam objektam jāparādās vismaz 4�-6� attālumā no iepriek�ējā fiksācijas punkta, jo blakus eso�ā zona ir nejūtīga uz stimulu. Konverģences - diverģences kustības sākas 0,16-0,20 sek. pēc stimula parādī�anās. Ātrums �īm kustībām ir 21 grāds/sekundē. Kustības, kurās samazinās leņķis starp abu acu redzes asīm � sauc par konverģenci. Palielinoties leņķim runā par diverģenci. Objekta fiksācija skaidras redzes zonā. Pat nekustīgu objektu aplūko�ana noturot tos redzes zonā, tiek panākta ar nepārtrauktām acu kustībām, ko nodro�ina no mūsu apziņas neatkarīgas darbības. Iz�ķir dreifa kustības, kā raustītās, tā arī neraustītās; tremoru � vieglu acs drebē�anu Tai pat laikā notiek mazas konverģences -diverģences kustības, lai attēls abās acīs nebūtu disparātos punktos. Ja aci nofiksētu pilnībā , tad attēls pazustu pēc da�ām sekundēm, saistībā ar

34

izbalinā�anās procesie fotoreceptoros. Tremors � klājas pāri dreifa kustībām. Mazas acu svārstības ar amplitūdu 5-15 leņķa minūtes ar 20-150 sv./sek. Pa tīkleni tās izpau�as ka 1-3 nm lieli lēcieni, zinot, ka minimālais attālums starp vālītēm 2-2,32 nm. Dreifs � lēnas kustības ar ātrumu (plūsmu) 6�/sek. ar amplitūdu 3�-30�. Fliki � ātras kustības ar ilgumu 25 msek.

Kustīga objekta fiksācijas uzdevums ir noturēt attēlu noteiktā tīklenes apgabala un �turēties pretī� receptoru adaptācijai! Interesants fakts: kaķim ir �detektori�, kas atbild par objekta pārbīdi no centra uz perifēriju un tikai četros virzienos.

35

Seko�anas kustības ir plūsto�as, lēnas acu kustības, kas sākas pēc 0,15-0,17 sek. Aiz stimula un tālāk seko ar tādu pa�u ātrumu kā piemīt kusto�ajam objektam. Arī piedalās konverģences - diverģences kustības atkarībā no disparātiem punktiem. Pētniecība iesākās tikai 1950. gadā Konverģences - diverģences kustības - akomodatīvā verģence (akomodācijas -verģences modelis) un verzijas. Smadzenes analizē muskuļu saspringumu, ātros pārlēcienus vai seko�anas kustības kopā ar akomodācijas muskuli novērtē, kurā attāluma atrodas objekts. Stāvokli novērtē �nevis redzē�ana�, bet vērtējums rodas smadzeņu darbības analizes rezultātā. Tās dod atbildi par telpiskumu, par kustību, par attālumu. Nistagms (fizioloģiskais, patoloģiskais). Optokinētiskais nistagms (OKN) parādās pie objektu aplūko�anas, kad sakādes tiek nospiestas. Nazālais OKN ir noturīgāks nekā temporāli radītais. Lielākai daļai dzīvajiem organismiem ir gravitācijas sajūta. Cilvēka vestibulārais labirints: trīs ortogonālie (taisnleņķa) semicirkulāri (pusloka) kanāli satur membrānu, kas atdala peri- un endolimfātisko �ķidrumu.

36

Neadekvātie uzbudinātāji un redzes sajūtas: Pēk�ņs gaismas uzplaiksnījums fosfēns, rodas arī no spiediena uz aci vai lai�ot caur aci elektrisko strāvu. Blakusuzbudinātāji da�os gadījumos paaugstina, citos pazemina redzes funkcijas. Hipotētisks ir pieņēmums, ka var iespaidot redzes sajūtas nāko�i impulsi no citiem orgāniem. Acs ābola kustības pie redzes ra�anās ir izpild- vai reflektoriskas kustības. Īsā brīdī noris svārstveidīgas kustības pa 3-4 tīklenes vālītēm (minimāli) līdz 20-25 vālītēm (maksimāli), ko sauc par tremoru. Noris 130 reizes minūtē. Tām paralēli vēl noris fiksācijas punkta maiņa no

37

pirmatnējā brī�a. �īs lēnās nobīdes no sākuma fiksācijas punkta sauc paar dreifu. Aptuveni noris 4 reizes minūtē. Iedala: 1. tie�ā noturīgā fiksācija (nenoris ne tremors, ne sakādiskās kustības); 2. tie�ā nenoturīgā fiksācija � saistīta bez tremora, bet ar sakādiskām kustībām; 3.netie�ā noturīgā fiksācija � saistīta ar tremoru, bet bez sakādiskām kustībām; 4. netie�ā noturīgā fiksācija � gan tremors, gan sakādiskās, gan lēnās novirzo�ās kustības. Uz fiksācijas kvalitāti ietekmi atstāj arī kopējās sistēmas neorganizētība un labilitāte. Redzes sajūtas ra�anās laiks. Domas dalās: sākot no 0,001-0.003 sek. līdz 0,005-0,006 sek. Sajūtas ra�anās laiks atkarīgs no uzbudinātāja identitātes. Ceļa garums līdz redzes analizatora kortikālajai daļai iespaido laiku: no uzbudinājuma sākuma līdz potenciālu ra�anās tīklenē paiet 30-45 msek., līdz galvas smadzeņu apgabalam 47-60 msek.